Ja tu esi vecāks, tad zini, ka ne katra diena ir viegla un harmoniska, īpaši grūts posms gan bērnam, gan vecākam ir tad, ja mainās dienas kārtība, notikumi. Mēs šobrīd esam tajā laivā. Katru dienu strādāju pie savas pacietības, lai caur visiem notikumiem spētu redzēt savu bērnu sirdis un vajadzības.

Pēdējās divas nedēļas ir bijušas grūtas, skolas atsākšanās Olim, manas grūtniecības problēmas, kas liek būt miera, gultas režīmā (tas gan manā ikdienā ir nereāli, bet cenšos..), vīrs uzņēmies darbus tik daudz, ka redz bērnus tikai no rīta, pie Teo un Zojas sākusi nākt montesori audzinātāja, kas ar viņiem strādā, lielu uzsvaru liekot uz valodas apguvi, kas īpaši vajadzīga Teo runas attīstībai.

Lai gan viss ir labākas dzīves vārdā, redzu, ka bērniem vajadzīgs adoptēšanās, pielāgošanās laiks, īpaši Teo, kurš ir daudz jūtīgāks kā mēs pārējie. Šobrīd tas izpaužas kā aktīvāka čīkstēša, lielākas histērijas, spēcīgāka klātbūtnes, koplaika, mīļošanās vajadzība. Teo arī sācis čurāt uz grīdas, aiz dīvana, kas jau ir diezgan liels signāls par to, ka šobrīd viņa kuģis krietni ir sašūpojies dzīves jūrā, jo tā nekad nav darījis. Viņš visu laiku grib tuvumu, daždien ne pusdienas, ne vakariņas nav iespējams uztaisīt bez viņa apvīšanās man ap kājām un, lai gan Zojai ir vieglāk uztvērt šos notikumus, nedrīkst aizmirst, ka viņai tomēr ir tikai pusotrs gads un arī grib visu, ko brālis, demonstrējot neapmierinātību.

Šajā laikā cenšos atlikt visus darbiņus, ko gribētu padarīt un būt ar bērniem kopā, sēdēt klāt, spēlēties, pat tad, kad ir atnākusi audzinātaja un varētu šķist, ka nu tik varēšu mesties realizēt savus iekrājušos pienākumus, attopos, ka līmēju lācim acis un filcēju bumbas, jo Teo savādāk atsakās iesaistīties. Lai gan man vajadzētu gulēt gultā ar kājām gaisā, nevaru ignorēt to, ko redzu, jo zinu, ka šobrīd ļoti svarīgi ir viņu emocionālās vajadzības likt pirmajā vietā, pašai piestrādājot pie tā, ka visu, pilnīgi visu izskaidroju tā, lai bērns spētu saprast, veltu nedalītu uzmanību katram individuāli un palieku konsekventa savā runā un darbos. Tik vienkārši tas skan.. Bet daždien tik grūti izpildāms!

Pieaugušais ir tik interesanta būtne, visu laiku grib, lai bērni tak ir bērni, bet līdzko viņam nav laika mierīgi aiziet pačurāt, kažoks uz otru pusi un tiek nez kapēc gribēts, lai bērns kļūst par ērtu radījumu, kurš pats spēj tikt ar savām vajadzībām galā! Dažbrīd mums šķiet, ka mūsu skaļās balsis liks bērniem mūs labāk sadzirdēt.. Lai gan viņi jau sen parādījuši, ka vislabāk dzird, kad apsēžāmies un ieklausāmies viņos. Vai naivi domājot, ka iegrūžot rokās kādu ekrānu, viņu uzmanība tiks pabarota, lai gan ļaujot bērnam saprast, ka mēs, vecāki, redzam viņu emocijas un sajūtas, spējam likvidēt radušos ugunsgrēku. Domājam, ka nosodījums un dusmīgs tonis par kādu bērna darbību, ko nesaprotam, viņam dzīvē kaut ko svarīgu iemācīs un liks saprast īsto kārtību, lai gan ceram, ka esam pelnījuši sapratni un atbalstu, kad paši kļūdāmies un jūtamies nesaprasti, pārprasti. Mūsu bērni ir mazi cilvēki, kuriem tikai grūtāk izteikties, grūtāk izrādīt savas sajūtas un domas, un viņi alkst pēc vecāku sapratnes, kopā būšanas, atbalsta, lai mazinātu trauksmi, ko atnes kaut nelielas pārmaiņas ikdienas grafikā.

Iedrošinu mums visiem sadzirdēt savu bērnu sirdis, viņu saucienus pēc mīlestības, sapratnes, klātbūtnes, kas bieži vien izpaužās visos tajos veidos, kas liek vecāku nerviem saturēties ar visām iespējamajām drošības jostām, jo nu nav tie trauki un grīda svarīgāki par to, ka bērns lūdzas, lai paspēlējamies kopā. Ticu, ja mēs sadzirdētu kluso balstiņu ar lūgumu pēc kopābūšanas jau laikus, tad nemaz tik bieži nebūtu jādzird skaļā uzmanības pieprasīšana no bērna, ko bieži saskatām kā neklausību.

Tas ir tā vērts, zinot, ka cilvēkam emocionālās vajadzības ir tikpat nozīmīgas kā fiziskās! Iedrošinu sevi un tevi turēt acis vaļā, trenēt sirdi ieraudzīt labo katrā vētrā, krīzē vai situācijā. Pabarosim bērnus ar viņiem nepieciešamo Laiku, Uzmanību, Mīlestību.