Kaķis un suns ir diezgan precīzi, bet tomēr šķiet par maigu teikts, kad runa ir par Oli un Teo attiecībām.
Nevarētu teikt, ka tas man nespiež sirdi, jo ķildas starp diviem maniem mīļajiem puikām ir nemitīgas un bez asarām neiztikt.
Kad mani bērni cīnās viens ar otru par visdažādakajiem pasaules sīkumiem un brīnumiem, par gaisa sadalīšanu telpā, pirkstu nospiedumu noteikšanu uz acs, milimetriem keloga bļodā un pat par to, kurš un kā piedzimuši, man gribas viņus ieslēgt katru savā telpā līdz ir tikuši šim pāri un tad jau ir kļuvuši lieli un labākie draugi.
Bet zinot to, ka tie labākie draugi bez prasmēm apgūt attiecības nesanāks no zila gaisa, ir jāpieliek darbiņš gan viņiem, gan arī mums, vecākiem.
Protams, bez sajūtas, ka feiloju katru reizi, kad viņi atraduši jaunu tematu par ko kašķēties, neiztikt, un bieži prātoju, vai es strādāju pietiekami smagi pie tā, lai mājās radītu drošu, mierīgu vidi, lai viņiem pašiem negribētos strīdēties. Protams, arī Zoja ik pa laikam iesaistās vai izraisa strīdus, bet Teo un Zojas vai Oli un Zojas kašķi ir nieks uz puiku savstarpējām attiecībām.
Tomēr šī ir mācībstunda mums visiem. Attiecību veidošana, konfliktu risināšana, atbildības uzņemšanās ir svarīgas prasmes dzīvē, ko varam viņiem iemācīt caur šiem strīdiem. Mēs esam mēģinājuši šo risināt visvisādi, bet paņemot par daudz variantus kā risināt, visus reizē cenšoties pielietot un gribot, lai viss ir perfekti uz knipja sitiena, vienmēr darbojas un spīdoši rezultāti krīt no gaisa kā konfeti, lika jau noticēt, ka šito uz labo pusi pagriezt nav manos spēkos.
Pirms kāda laba laika izlēmu, ka paņemšu vienu un no dzirdētajiem visefektīgāko metodi tieši strīdu risināšanai, izvēlējos ieteikumu par atbildības uzņemšanos (no Dani Johnson audio meteriāla Grooming the next generation for success) un jes – mums tas strādā!

Mums ļoti darbojas tas, ka šajās situācijās katram ir jāpavērš tas nesmukais pirksts uz sevi, jauzņemas sava daļa un jāpastāsta, kāda bijusi attieksme un ko darījis tādu, kas otrā ir izraisījis tādas dusmas un reakciju. Neticami, bet tas, kas sākumā grib nākt ārā, otru apvainojot, ir milzīga nosodīšana pret pašas situācijas (ne)nopietnību un visbiežāk, kad pašam ir jānorāda uz sevi un savām darbībām, lielā otra nosodīšana kaut kā kļūst daudz mazāka, jo ierauga, ka pats nav bez vainas.
Ko tas viņiem iemāca? Pirmkārt, uzņemties atbildību par strīdu, nosaukt vārdā savas darbības, tās dzirdēt un tās saprast, otrkārt, ka ne viss ir melns vai balts, mūsu emocijas var būt tik dažādas un reakcijas tieši tāpat, tomēr otra aizskaršana bieži ir pārkāpšana pāri robežām, un bērnam ir lieliska iespēja apskatīt to līniju, uz kuras pats stāv.
Treškārt, kad šī situācija ir apskatīta no viņu pašu skata punkta, sākot ar savu daļu, tad abi pat grib viens otram atvainoties, nē, tas nav tāds romatisks lēciens vienam pie otra, jo iekšā jau tik un tā kaut kas kņud pret otru, sevis jau vienmēr mazliet žēl, bet tomēr piedošanas lūgšana un došana ir viena atbrīvojoša lieta, un viņi to zin.

Galu galā mums vienmēr dzīvē būs kāds, kas kaitina. Tā tas vienkārši ir un būs. Esmu izvēlējusies kā mamma neuzņemt tik ļoti emocionāli šos strīdus starp bērniem, bet tos saredzēt kā iespēju mācīties pati un mācīt viņiem prasmes, kas noderēs visu mūžu! Cilvēki, kas spēj uzņemties atbildību par savu mēslu, atvainoties, piedot un atlaist mūsdienās ir liela vērtība, un es pilnīgi noteikti gribu, lai mani bērni tādi izaug!
Ar varu neviens mīļš nekļūst, tāpēc vairāk negaidu vienu jauku dienu, kad viņi viens otru beigs ēst bez sāls, bet es varu ietekmēt savu attieksmi pret to un izvēlos būt saprotošā pozīcijā, pieņemu, ka tas tā ir, bet mūsmājās būs tam jāskatās acīs un ar to jātiek vien galā! Practice makes perfect, vai ne?
Un tie saldie mirkļi, kad viņi kopā spēlējas un izturas viens pret otru cieņpilni, ir mans gardākais saldais ēdiens!

puikām apģērbs no Lindex.