Ar iepriekšējiem bērniem nekad nebiju iedomājusies, ka varētu ļauties šādai fotosesijai, pirmkārt, jo tas īsti nav mans stils, labāk patīk ikdienas bildes, otrkārt, vienmēr domāju, ka tā tak neviens bēbītis neizskatās un neguļ, visi tie grozi, pozas kā enģelīšiem izskatījās pēc mazulīša inkvizīcijas, kas galīgi nav smukum bilžu vērts pasākums.

Bet šoreiz piekrītu ar domu, ja būs tākā esmu iztēlojusies, tad taču to var jebkurā brīdī pārtraukt, bet klusi ceru, ka nekāda bēbīšu mocīšana nebūs un šis mīts tiks izkliedēts.

Šo fotosesiju plānoju ar Olgu mēnesi pirms paredzētajām dzemdībām un vienojamies, ka tad, kad mazulītis būs piedzimis, mēs sazināsimies un sarunāsim konkrētu dienu, bet labākais laiks šādai fotogrāfēšanai būtu no 5.-8. dienai, bet var līdz 14. dienai, Olgai ir pieredze arī bildējot vecākus bērniņus, bet tad vairs mazulītim neesot tik ciešs miegs.

Ir Maksimiliana 6.diena un Olga ir atbraukusi ciemos pie mums, pirms tam ar mazulīti padzīvojos, lai nāktu miedziņš, kad kļūs par modeli. Mazliet satraukums ir, bet Olga pilnīgā mierā sāk nest aksesuārus un pēc mana aicinājuma izstaigā istabas, lai saprastu, kur notiks fotogrāfēšana. Ļoti patika, ka viņa pirms tuvošanās Maksimilianam, aizgāja pārģērbties ērtās maiņas drēbēs, it kā sīkums, bet tik svarīgi tomēr darbā ar jaundzimušo ievērot šādus paradumus.

Sākam ar dažām kopbildēm, kamēr Teo un Zoja neskrien savās štellēs un piedalās, jo mazliet jau sirds sāp un žēl, ka nav Olivers šajās bildēs, bet viņam citas lietas šobrīd aktuālākas un negribas ar varu spiest, lai gan nē – mazliet gribas, bet to nedaru, respektējot viņu. Pirms kopbildes Olga ietin mazo mīkstā kokvilnas lakatā, par ko mans mazulītis izskatās laimīgs, fotogrāfe to dara tik lēni un uzmanīgi, var redzēt, ka nav ar pīp uz jumta pirmo dienu. Olga stāsta, ka pirmo reizi bijusi uz meistarklasi jaundzimušo fotogrāfijā pirms trīs gadiem un no tā mirkļa iemīlējusies, pirms tam fotografējusi visu pēc kārtas bez īpaša entuziasma, bet fotografēt bēbīšus ievedis jaunā izaicinājumā, kur viņa var radoši izpausties, redzēt mīlošus acu skatienus un būt iespējams pirmais fotogrāfs mazajam cilvēkam, arī apziņa, ka mazulītis izaugs, bet viņam un vecākiem paliks šādas iemūžinātas atmiņas ir tas, kas silda sirdi visvairāk.

Kad kopbildes tapušas un esmu beigusi jūsmot, cik mans dēliņš apmierināts esot satīts kā mammas puncī, Olga jau piemeklējusi citu lakatu un lēnām viņu pārtin, Maksimilians ir pilnīgi mierīgs un jūtas labi, visu laiku tam sekoju līdz, lai gan Olgai pašai divi dēli un pieredze ir, es mēģinot neizskatīties pēc trakās, ne soli no mazulīša neatkāpjos, gatava glābt viņu jebkurā mirklī. Diemžēl vai pa laimi Maksimilianam glābšana nav vajadzīga, viņš ir drošās rokās, sāk migt un man atliek vien uzticēties procesam, jo viss rit ļoti harmoniski. Esmu sagatavojusi arī smukumdrēbītes, bet fotogrāfe man mīļi paziņo, ka drēbītes neizmantosim, jo fotografē kailus un izmanto tikai savus lakatus un aksesuārus, kas nudien ir pilnas kastes, visi izskatās ļoti gaumīgi, smukās krāsās un katram mazulītim tiek piemeklēti un mainīti 3-4 reizes, tākā domāt, kur dabūt šādas mīļdrēbītes pirms fotosesijas pašiem vecākiem nevajag.

Kad esmu uzzinājusi visu par ietīšanu un jau sākusi pētīt kā to dara, Olga ir savu darbu padarījusi, Maksimilians ir atmodies, ir mierīgs un gatavs atkal pieniņam! Nemanot ir pagājušas divas stundas, kas ir aptuvenais fotografēšanas laiks, ieskaitot pārtīšanu, iemidzināšanu, autiņbiksīšu nomaiņu, pabarošanu.. Sākumā man likās, ka divas, trīs stundas ir ļoti daudz, bet tākā Olga pilnīgi pielāgojas bēbīša režīmam, tas laiks tā vien paiet.

Esmu ļoti priecīga, ka piekritām, mūsu ģimenei tā ir jauna, skaista pieredze, prieks, ka uzdrīkstējos un nenobijos, jo tagad mums ir iemūžinātas atmiņas ar tik trauslo Maksimiliana dzīves posmu, kurš beigsies, bet piemiņa paliks.

Vairāk informācija kā sagatavoties jaundzimušo fotosesijai un Olgas kontakti šeit