Es tik daudz par to runāju, bet beidzot arī izdarīju.
“Tikai, kad laiks ir ierobežots, tas kļūst vērtīgs,” teica Dani Johnson, un es pilnīgi piekrītu.

Zinu, ka emocionālais klimats grūtniecības laikā ļoti iespaido gan mammu, gan mazuli, gan arī dzemdības. Šajā grūtniecībā ir bijuši ļoti daudz pārbaudījumi un ļoti cenšos atrast starp tiem mieru un līdzsvaru, jo jā, aizvien pārdzīvoju grūtniecībā ar Teo valdošo stresu un zinu, ka iespējams tāpēc viņam ir aizkavēta runas attīstība, kas tieši ir saistīta ar viņa smadzeņu lēnāku attīstību.
Mūsu ikdiena ir ļoti dinamiska un tajā miers ir teju svešvārds, tāpēc savas un mazulīša labsajūtas dēļ jau ļoti sen vēlējos palutināt sevi ar dienu brīvu no pienākumiem, strīdu klausīšanos starp bērniem, problēmu risināšanu, ēst gatavošanu, mājas novākšanu un koncentrēto uzmanību, ko prasa ikdiena daudzbērnu ģimenē un multi menedžments.
Vēlējos tik vien kā bezrūpīgu atpūtu, nelielu sevis un mazulīša palutināšanu.. Skan tik pieticīgi, bet teikšu godīgi, sievieti gaidībās ar ceturto bērniņu uztver jau kā profesionālu grūtnieci, kurai nekādas īpašās rūpes nav vajadzīgas, lai gan fiziski šī ir mana visgrūtākā būšana gaidībās un gribas, lai atbalsta, parūpējās un pārsteidz ar sapratni vairāk kā jebkad, bet, kad tas nenotiek un jau mazliet nogurstu no emociju gammas un sāpīgajiem krustiem virs aizaugušā dibena, ir laiks parūpēties pašai par sevi.

Lai gan būšana vienai man nav mīļākā lieta pasaulē, viss sakrita tā, ka man jāved randiņā sevi un mazulīti vai viss jāatceļ. Es izvēlējos pirmo variantu.
Mašīnā vairāk nav tik ērti, lai gribētu tur pavadīt vairākas stundas, nokļūstot uz kādu spa un tad bezspēkā ierauties palagos, tāpēc jau sākumā bija skaidrs, ka gribu tajos palagos nokļūt ātrāk, un mums te kuldīgā ir brīnišķīga vieta, ko jau esmu pieminējusi savos instagram postos, Noliktava N5, tā ir skaista, gaumīga, bauda acīm un sirdij, nu tieši tas, ko vēlējos.

Pirms devos savā ceļojumā, kādu piecu minūšu attālumā no mājām, saliku bērniem visu nepieciešamo un atstāju savas mīļās mammas, kura mērojusi 300km vienā virzienā, lai paliktu ar bērniem, apgādībā. Ļoti novērtēju to, it sevišķi, ja šāds palīdzības resurss nav ikdiena, tad ir vēl jo patīkamāk, ka kāds tavas brīvdienas vērtē tik vajadzīgas, lai kultos šurp tādu gaisa gabalu.

Pasitusi padusē savu grūtnieču guļamspilvenu un somu, pirms vēl esmu attapusies, ka esmu prom no mājām, brīvdienas ir sākušās. Pēc pāris minūtēm esmu jau ietērpusies skaistā, lielā, ērtā halātā, un lienu kraukšķīgajos palagos. Kā es biju par to mirkli sapņojusi!
Klusums.
Miers.
Neviens neko nejautā.

Pa izbūvēto logu, kurš visu laiku sauc, lai uz to skatās, dejo koki, nē, tā galīgi nav lēnā deja, tas ir kaut kas mazliet mežonīgs, pēc vēja scenārija vai garstāvokļa vadīts, kaut kas tik kails un īsts, ka gribas blenzt un blenzt, līdz pieķeru sevi prātojam, ka šitā neesmu mūžību skatījusies pa logu.
Un tad saprotu, ka manas domas jau atkal skrien pie majiniekiem, lai gan nevienam manis tur netrūkst, visiem viss ir labi, jāatgādina sev, lai liekos mierā, lai atpūšos, lai nedomāju, ka tad vēl, ja ne tagad.
Iekārtojusies tā ērtāk, izbaudu, ka man vienai ir četri spilveni un liela gulta, varu jebkā izvērsties, lieku augšā netflix, kuram pauze tiek uzspiesta tikai, kad mazais atkal man uzspiež uz vājās vietas (urīnpūšļa), un tiem, kam mazi bērni un, kas centušies skatīties kādu filmu, noteikti saprot, ka pauze tiek spiesta tik daudz, ka brīžiem jau saturs izkrīt no galvas. Bet šoreiz tā nav, sākumā pat grūti pierast pie komforta. Bet tas izdodas!

Vakariņām rezervēto galdiņu atsaku, jo negribu nekur iet, bet ēst tik un tā vajag.. Izdomāju, ka vislabākais variants būtu pasūtīt ēdienu un tam aiziet pakaļ. Uzvilkusi treniņbikses, vēdera motivēta, dodos ārā no savas miera ostas, tieši pāri ielai jau ir gatava mana pasta karbonara, jes – arī koliņa, jo tak svētki un kūciņa, ko iesaku pagaršot visiem, kas atbraukuši uz Kuldīgu – Goldingen room restorāna kūka Antuanette. Paņēmusi savas vakariņas, pēc mirkļa jau esmu atpakaļ un tik pat laiski lienu gultā, pilnīgi izbaudot filmu un savu maltīti.
Ir noķerta sajūta, ka sevi lutinu. Bēbītis šķiet arī jūtas lieliski, ik pa laikam iedodot pieci man zem ribām.

Ikdienas pienākumos, kad mājās ir divgadnieks, kas ir cits liels temats, četrgadnieks, kas mūsu gadījumā ir tuvāk trīsgadniekam tikai lielāks augumā, un astoņgadnieks, kur ļoti jūtama pubertātes tuvošanās, tiešām nav brīdis ilgi un dikti veltīties sev un bēbītim. Ikdienā un sevišķi pēdējā laikā bieži pieķēru sevi, ka ik pa laikam gribas, lai kāds cits apsēdina, apčubina, pamasē kājas, it kā pamana un apstādina skrējienu, bet katram savas prioritātes,
tāpēc šādas brīvdienas pat piespiež sev uzdāvināt laiku aprūpei.

Dodos gulēt, samīļojot sava mazulīša mājiņu, atvainojoties par visiem satraukumiem, kas bijuši pēdējā laikā, jo viņš diemžēl tos saņem no manis, apsoloties mazākās devās turpināt tos laist iekšā, vairāk sargāt mūsu abu mieru, uzklāt maigu, lielu segu pār ikdienas notikumiem, lai tā mūs ieskauj un palīdz būt apsardzībā.

No rīta pamostos mazliet ātrāk kā būtu gribējusi, bet arī lēnām taisīties prom ir gluži kā ekstra. Uzrakstu savu dzemdību vanabī plānu, atstājot lielu telpu un ļaušanos dabiskam ritējumam, uzskicējot tik lielos vilcienos, ko un kā gribētu, saprotot atkal un atkal, ka dzemdības mani nebiedē necik, pat, ja vecmāte brauks no Raganas uz mūsmājām, kas nav atskriet tepat, šoreiz esmu gatava uz visu, bet par to pastāstīšu citreiz.
Esmu gatava šīs pēdējās 10 nedēļas fokusēties uz sevi un gaidāmo bērniņu mazliet vairāk kā līdz šim un nonākt tajā miera fāzē, kur jūtu, ka man jābūt, lai būtu harmonija un līdzsvars, pārstājot sev uzlikt to, ko var risināt citi. Man ir tā misijas sajūta šobrīd. Un pašai par brīnumu – misijā ietilpstu es pati arī nevis tikai citi.
Kad jādodas prom, mazliet pat skumji, ka tik ātri beidzies šis laiks, sajūta, ka tikko, tikko sāku to baudīt, bet nekas, uzkrāsoju lūpas un ir laiks doties brokastīs, kur sarunāts randiņš ar mammu un Oliveru, kurš man pa gabalu skrien pretī tā it kā būtu bijusi prom uz nedēļu nevis vienu dienu. Vēl kārtīgi pieštopējamies ar kruasāniem un svaigi cepto maizīti brokastīs un mana brīvdiena ir oficiāli noslēgusies.