“Kur būs bērni?” Man uzdots simts reizes šajā grūtniecībā, jo Kuldīgā dzīvojam bez paplašinātās ģimenes un mums nav, kur ievest 3 bērnus jebkurā diennakts stundā un atstāt. Man gan sarunāts, ka ap dzemdību datumu vīramāte ņem atvaļinājumu un pēc tam stafeti nodod manai mammai, lai palīdzētu mājas solī. Bet manā dzemdību plānā piedalās arī bērni. Esmu izdomājusi, ka gribu, lai viņi ir mājās, lai viss notiek kā ikdienā un es tur starp viņiem esmu un notiek dzemdības, kas man liekas skaists notikums nevis kaut kāda traģēdija, kur jaevakuē visi mani mīļie, ar ko kopā esmu katru dienu. Vīrs gan nav tāds sapņotājs un liek padomāt, ko darīsim, ja viņi man traucēs, uz ko vienmēr atbildu, ka nezinu, jo patiesībā negribu par to domāt. Tomēr vīramāte, kura pirmo reizi piedalās mājdzemdībās, grib zināt savus pienākumus un tad izdomāju, ja bērni traucēs, varēs ar omi aiziet uz veikalu pēc saldējuma, plāns gatavs.

Ir sestdienas vakars un sazinos ar Lūciju, fotogrāfi un mīļu draugu, kas filmēja arī Zojas piedzimšanu, viņa pāris stundas atpakaļ ielidojusi Latvijā un gatava braukt pie mums, bet saku, ka es savās vīzijās redzu, ka dzemdēju pa dienu, Lūcija nosmej, ka tā pat labāk – būšot labāka gaisma, bet, ja nu kas, tad telefonā skaņa ieslēgta. Es tikmēr sanesu lēnām vēl pēdējās nepieciešamās lietas uz dzīvojamo istabu, kur plānotas dzemdības un radību baseins jau stāv piepūsts! Vīramāte redzot manu rosību, pajautā: “Vai šovakar?”, es parādot, kurā dvielī būs jātin bēbītis un kurā mani pēc izkāpšanas no baseina, saku: “Nē, rīt!” Dodos pie miera, mazliet vēl satraukusies par Zoju, kura man ieritinājusies blakus, jo pēdējo nedēļu slimo ar stomatītu, nodomāju, cik labi, ka paliek viņai jau labāk, vismaz temperatūra nav tik augsta, savādāk grūti iedomāties kā es varētu mierpilni dzemdēt, ja mana meitiņa saslimusi ar tādu draņķi.

Pēdējā mēneša nakts staigāšana uz tualeti nudien nogurdinājusi, bet atmostos no paša rīta pilnīgi izgulējusies, saprotu,ka neesmu staigājusi šonakt, bet tagad ejot uz to, jūtu, ka vēders savilcies ciets un tiešām tā diena ir klāt! Bet esot pieredzei dzemdēšanā, zinu, ka varētu būt arī stipras treniņkontrakcijas, kas tieši pirms dzemdībām var likties kā īstās, vannā iet to pārbaudīt (ja dzemde tikai trenējas lielajai dienai, tad ūdenī sāpe nomierinās) man nav laika, jo ir Lieldienu rīts, bērniem paslēpti našķi un olas pa pagalmu un viņi grib kompāniju meklēšanā, tad nu ar visu sāpi, uzrauju kājās bikses un dodos ārā. Ienākot iekšā, saprotu, ka nē, tā bij īsta kontrakcija un viss lēnām ir sācies, to aptiprina pēkšņs kulenis vēderā un organisma attītrīšanās pa visiem galiem kā man tas parasti notiek pirms dzemdībām.

Kristus ir augšāmcēlies! Mēs svinam to un esam arī olas nokrāsojuši, jo tā foršāk, mājās notiek rosība, ir atbraukusi Lūcija, ir pusdienlaiks, ieturam maltīti, kontrakcijas ik pa 15 minūtēm, ar vecmāti esmu sazinājusies un jau telefoniski skaidrs, ka šīs dzemdības man būs garas kā parasti, jo tikai ar Zoju bij ašais variants, bet Olivers un Teo nāca lēni, un šis bēbītis arī negrib steigties – svētdienai tāda steiga nemaz nepiestāv! Aija Mikova, mana vecmāte, kas pieņēmusi visus manus bērnus, plāno būt ap 19, jo ceļš vien 3h no Raganas līdz Kuldīgai, un Aija kārtējo reizi nekļūdīgi pravieto, ka mazulītis uz nakti būs klāt.

Zoja ir mierīgāka kā visas iepriekšējās dienas, mēģinot jau kaut ko apēst, saraudās, ka nevar, bet kopainā jūtas labi un man arī ir miers. Teo priecīgs, ka beidzot dzimst bēbītis, Olivers arī, bet, lai gan man visu laiku bija teicis, ka ļoti grib būt klāt dzemdībās, tomēr sarunātā dārza ballīte pie drauga liekas krietni saistošāka un dodas pēc pusdienām prom.

Ir pēcpusdiena un kontrakcijas paliek stiprākas un biežākas, bet laiku neskaitu, jūtos ļoti labi, izelpoju sāpi un tā atlaiž, vedot tuvāk satikšanās brīdim. Teo ar Lūciju spēlējas pagalmā, bet es ar Zoju un Robi izdomājam atlaisties, zinot, ka drīz sāksies aktīvais posms, kur spēkus vajadzēs vairāk. Dzemdībās vienmēr vizualizēju kalnus, lai gan man tajos nepatīk kāpt, dzemdībās man tas palīdz. Kontrakcijās iedomājos, kur esmu es un kur virsotne, šajā posmā esmu tikusi garām skaistās dabas apjūsmošanai, tādai pagrūtākai pastaigai un gribētos piemesties uz pikniku kādā smukā vietā pirms lielā kāpiena. Pārlasu vēlreiz savu dzemdību bībeli “Gaidības un radības ar prieku” un pamanu, ka Zoja iemigusi, jo nenoliku gulēt pusdienlaiku viņas ierastajā laikā. Mājās uz mirkli iestājies klusums un man ir brīdis ar vīru.

Zoja pamostas un Robis sazinās ar vecmāti, kura ir ceļā, mūsmājās viss rit mierīgi, gandrīz kā parasta ikdiena, tik man jaizelpo kontrakcijas jau ar krietni īsāku intervālu. Izdomājam, ka iesim pastaigā, tomēr vēl pēdējo reizi man esot divi vienā ar mazulīti, nekur tālu gan neejam, teo gonko ar ritenīti un lasa man puķes, zoja ratos un tētim pa rokām, jo slimums nogurdinājis, ārā ir pasakains pavasara vakars un pastaiga mani uzvedusi tālāk manā vizualizētajā kalnā!

Ir bērnu gulētiešanas laiks, vakara mazgāšanās un pasaciņas klausīšanās, Teo aizmieg kā lāčuks, bet Zoja neiet gulēt, jo izjaukts viņas režīms un miegs nenāk. Tad nu paņemam Zoju un dodamies prom no bērnistabas, lai netraucētu Teo čučāt. Zojai uzliekam multenīti, Robis sāk laist baseinā ūdeni, abi ar Lūciju karina lampiņas, bet es turpinu apļot gurnus un izelpot sāpi – bēbīša dzimšanas dienas ballītei gatavojas visi!

Vecmāte Aija ieradusies un nāk mani apskatīt, paklausamies bēbīša sirdstoņus un tie ir labi, viss iet savu gaitu, Aija mani atstāj un brauc uz viesnīcu, kas atrodas piecu minūšu attālumā, rakstīt papīrus. Sarunājam, ka pēc divām stundām būs atpakaļ.

Mājās pārrodas Olis no ballītes, sarunājam, ka palīdzēs nolikt māsu gulēt mūsu guļamistabā un es tikmēr pārlaižu kontrakcijas atgulusies pret vīru, lai būtu maksimāli atslābinājusies. Iepriekš esmu sagatavojusi ēterisko eļļu maisījumu tieši kontrakcijām un sāpēm krustos, un Robis man masē krustus, kad nāk sāpe, un tas ļoti palīdz. Starp kontrakcijām vēl varu gan pajokot, gan pasmieties.

Kad zoja beidzot aizmigusi, man gribas kāpt baseinā, tur iekāpju un jūtu, ka ūdens ļoti palīdz un nomierina, pat varbūt vairāk kā vajag, pēc sajūtām pat kontrakcijas kļūst vājākas. Atbrauc Aija un grib mani apskatīt, tāpēc man jāraušas ārā no ūdens, bet tūlīt pēc apskates gribu kāpt atpakaļ baseinā, Robis man palīdz iekāpt un jūtu, ka esmu uzsākusi kāpienu virsotnē, sācies grūtais posms, kurā esmu iegājusi sevī, katra pozas maiņa kontrakcijā spēlē lielu lomu līdz atrodu īsto, kurā varu parlaist to, paliekot ilgāk pie apziņas. Olim, kurš vārtās dīvānā blakus baseinam, lieku iet gulēt, jo starp kontrakcijām redzu, ka viņam ļoti nāk miegs un ir pārguris, bet viņš spītējas, grib palikt, tāpēc apsolu, ka pamodināsim, kad bēbītis dzims.

Robis iekāpj pie manis baseinā un ir mans lielais atbalsts, masējot aizvien man krustus pie katras kontrakcijas, ik pa laikam uz viņu mazliet sabļauju, ja nav trāpījis īstajā vietā, bet starp kontrakcijām gribu viņu sev tuvāk. Kamēr kontrakcijas aktīvi pieaug, esmu atradusi savu mīļāko pozu – tupus un galva atspiesta pret baseina malu, elpoju marlīti ar piparmētras ēterisko eļļu, tā man dod spēku un možumu, kad nāk sajūta – vairs nevaru. Un “vairs nevaru, jo mirstu” sajūta ir ļoti reāla dzemdību beigās.

Brīdī, kad jau tā vairs nav spēki, man sākas drebuļi, nav ne auksts, ne karsts, bet viss ķermenis kratās un tirpst. Kalna virsotne ir gandrīz tepat, bet es rāpoju tajā pēdējiem spēkiem. Pieglaužos pie vīra, bet kontrakcijā šī poza man ļoti grūti izturama, saucu Aiju, lai palīdz, bet pēkšņi gribas nomesties četrāpus un spiest, tas notiek tik pēkšņi, vai tiešām jau sāk spiesties, Aija man atgādina spiešanas elpošanu – zobi ciet un jāspiež elpojot ar skaņu sssssssssss, tā nu es zobus sažmiegusi, lai nespiestu ar balsi, saku sāpīgāko SSSSSSssssssss pasaulē un jūtu, ka man plīst viss mugurkauls – mans bērniņš nāk un jūtu, ka neslīd atpakaļ kā parasti.. tālu prom citā pasaulē Aija čukst, lai turpinu, vēl mazliet un ar to pašu pirmo kontrakciju un sssssssss mans bērniņš ir ūdenī! Viņš ir piedzimis! Aija viņu neceļ ārā no ūdens, tik zem tā papeldina man starp kājām uz priekšu un es skatos viņā kā brīnumā! Es arī nesteidzos izraut no ūdens, jo kamēr viņa āda nesaskaras ar gaisu, viņš nesāk elpot, jo ir savienots no nabassaites ar placentu un kamēr ir ūdenī, skābekli saņem caur to. Vēroju viņu zem ūdens. Saglabāju to mirkli savā sirdī. Tik īpašs.

Viņš ir tik skaists! Un puisītis! Mans trešais dēls! Saucu, lai pamodina Oli, jo atceros, ka viņam to esmu apsolījusi knapi esot pie sajēgas, bet vīramāte nevar viņu uzmodināt, atved guļošu un klēpī tur Teo, kurš atmodies Oli vietā. Mazulītis ir tik rāms, ne bļauj, ne ceļ pretenzijas par piedzimšanu lampiņu virtenīšu pasaulē, viss debesu miers ir viņā! Es gan vecmātei pārprasu, vai viss labi, jo nudien ir neticami mierīgs, uz ko vecmāte nosaka: “Par ko viņam uztraukties?” Nudien. Nav!

Mazliet pāri pusnaktij bērniņš ir klāt, bet vēl jāpiedzemdē placenta, kas man parasti uzreiz iznāk ārā, kad mazulītis paņem krūti, šoreiz vannā viņš to neņem un man neizdodas to izspiest, jo tikko esmu piedzemdējusi bez pāris gramiem četrus kilogramus un, ja godīgi, es nezinu, kur man kura ķermeņa daļa atrodas, viss liekas kā olu kultenī. Vecmāte ierosina kāpt ārā no baseina un doties uz istabu, tur mēs abi gultā sasedzamies un mazulītis paņem krūti kā zīšanas eksperts, tad arī beidzot ar kontrakciju tiek izspiesta varen liela un skaista placenta, kas visu grūtniecību ir apgādājusi manu puisīti. Ar Robi iepriekš bijām izlēmuši, ka placentu atstāsim kopā ar bērniņu, nabas saite netiks pārgriezta pēc radībām. Lai pēc dzemdībām sievietei būtu mazāka asins zaudēšana, nabas saiti drīkst pārgriezt tikai, kad piedzimusi placenta, man sirds lūzt, kad dzirdu stāstus no draudzenēm, kam stacionārā to pārgriež tiklīdz mazulītis piedzimis un pēc tam ir jāģībst.  Iepriekšējās dzemdībās vienmēr esam pārgriezuši nabas saiti, kad tā beigusi pulsēt, ļaujot bēbītim saņemt no placentas barības vielas, skābekli un vērtīgās cilmes šūnas. Šīs grūtniecības beigās esmu salasījusies materiālus, ka vēl vērtīgāk ir ļaut mazulītim palikt ar placentu ilgāk, vecmāte to atbalsta, saka, ka varam to turēt klāt kaut dienas četras pēc jaunākajiem pētījumiem. Aija apskata mani un aleluja, man nav neviens plīsums un jau ceturto reizi tieku sveikā bez šūšanas darbiem, esmu priecīga, jo no adatām baidos kā mazs bērns, ticu, ka tieši ūdens man ir palīdzējis plīsumus neiegūt. Pirms dzemdībām lūdzu, lai vīramāte ieliek tualete difūzēties piparmētru eļļu, jo tā palīdz pačurāt pēc dzemdībām, kad vismaz dienas trīs sajūtu ziņā esmu uzšķērsta, un tik pašsaprotamas lietas ir grūti izdarīt. Un tas nudien strādā, varu izdarīt, kas darāms! Laižam Aiju mājās un visi pa gultām. Mājās iestājas klusums, dodos ar mazulīti gulēt, pupoties un mīļoties.

Rīts sākas tik skaisti! Esam visi samīlējušies un aplipuši apkārt bēbītim, bērni ir sajūsmā par brālīti, esam visi seši kopā pirmo reizi un jūtos laimīgākā sieviete pasaulē! Ar Robi nolemjam, ka nabas saiti griezīsim pušu, jo tā ir ledus auksta un visu vērtīgo tā ir iedevusi šajās 10 stundās pēc dzemdībām, bet patiesībā – placentas bļoda, kas saistīta ar mazulīti man traucē viņu kārtīgi izmīļot, jo nabas saite ir diezgan īsa un esmu gaidījusi mīļoties deviņus mēnešus, tāpēc gribu to kārtīgi un tuvu, tuvu.. Kad abi ar robi un trīs mazajiem asistentiem esam aprūpējuši mazulīti, atbildējuši uz bērnu visiem vēl neatbildētajiem jautājumiem, jo man šķiet, ka manējie visu zin par šo lielisko dzīves procesu un notikumu, mazulītis tiek uzpucēts un varam doties ēst kūku un svinēt Maksimiliana dzimšanas dienu!

Tāda svētība un laime, ka mēs esam viens otram. Jūtos laimīgākā sieviete zemes virsū!

Paldies par šīm īpašajām bildēm fotogrāfei Lūcija Rošāne