Mans tētis bija izcili stingrs un arī bargs vīrietis. Lietoju vārdu bija, jo vairāk viņam nedodu tādu varu savā dzīvē, esmu pieaugusi sieviete, kura gadiem studējusi piedošanas skolu, un tagad jūtu robežas, kad mums labāk atvadīties, palikt neitrālās un manu, manu bērnu dzīvi saudzējošās attiecībās, kur viņi satiek laipnu vectētiņu un atvadās no tāda.

Esmu viņam piedevusi visu, tomēr piedošana nenozīmē pagātnes ignorēšanu un ļoti bagāto pieredzi, kas dēļ tās uzkrāta.

Mans tētis ātri zaudēja savaldību. Sitiens vai kāds nejauks vārds nebija ilgi jāmeklē! Jau pirmajā klasē, katru dienu viņš atprasīja mājas darbus bez nevienas kļūdas un paša uzdotos divdesmit jaunus vārdiņus angļu valodā, kas bija vakarā jānoskaita. Mamma bieži viņam lūdzās, ka esam visu parādījuši un atskaitījuši, lai laiž mūs gulēt, tak vēl mazi, noguruši, bet viņš bija despots, cilvēks, kuram bija sistēma galvā un visi pārējie bija salikti pa būrīšiem tajā, neviens nedrīkstēja izteikt savu viedokli, kur nu vēl pa savam kaut ko darīt. Katru vakaru mēs ar dvīņu brāli gājām gulēt raudādami, jo par katru nepareizu vārdiņu bija sitiens pa pakausi, tā no apakšpuses, lai piere pieskaras krūtīm, uz vārdiņu atskaitīšanu devāmies kā uz inkvizīciju, es parasti jau sāku raudāt, kad redzēju, ka brālis aizmirsis kā bija “mājas” angliski, nezinu, cik viegli iztēloties, bet tajā stresā sajūk viss vienā lielā putrā, ir panikas sajūta, kas neļauj atcerēties ne to cat, ne dog, ir vienalga, jo zini, ka būs blieziens.

Pie galda bija katram sava vieta, kuru bija izvēlējies tētis, nedrīkstēja sēdēt cita vietā. Tā viņam bija vienkāršāk “ņemt mūs priekšā”, jo secība bija pulksteņrādītāja virzienā, tad nu katru rītu bija cits upuris, kas dabūja iekšās par jebko, tas, cik visi neaudzināti, neklausīgi, sliņķi, halturņiki, idioti un nekas cits kā sētnieki neizaugs, bija klasika. Protams, katru rītu bija viens upuris, bet uz skolu gājām mēs visi pilnīgā neomā, neskaidrām galvām, emocionāli nestabili un ar smadzenēm, kas nebija spējīgas uztvert sarežģīto konveijera vielu. Skolā mēs kāvāmies, tēlojām baigos varenos, mācībās bijām vāji, brālim gan bija daudz apķērīgāka galva, bet nebija nekādas motivācijas kaut ko ar to darīt, es centos (kā jau meitene), cik vien varēju, bet gāja grūti.

Mamma mūs nenormāli mīlēja, mīļoja un sargāja, cik spēka, bet viņa mūsu ģimenē bija tā, kas iet uz darbu, toties tētis bija daiļdārznieks/agronoms, značit – visu laiku mājās. Manas mīļākās atmiņas no mazajām klasēm, ka pēc skolas, ēdam tēta ceptos kartupeļus, kurus ēdām cauru gadu un, goda vārds, man tā garša ir aizvien mutē, un spēlējam dambreti, kur es nebiju galīgi stulba un tēta acīs pat vīdēja lempnums.

Ejot ārā ar saviem bērniem pastaigā, dzirdēju kā pirmās klases skolotāja savam audzēknim uzkliedz: “ Ja Tu negribi šito spēlēt, tad ko Tu te vispār atnāci? Ej mājās!”

Vēlāk pa ceļu no skolas, tēvs veda mājās dēlu, kurš bija astoņus, deviņus gadus vecs, tēvs runāja visu laiku pa telefonu, kad to nolika, prasīja, kas ir uzdots mājasdarbā, uz ko dēls atbildēja, ka neatceras, tad tēvs bravūrīgi paziņoja: “Tu esi tik stulbs un kļūsti katru dienu stulbāks!”

Un jā, es abās situācijas vizualizēju kā slapja grīdas lupata aptinas ap viņu mutēm.

Vai tiešām mēs, vecāki, skolotāji, audzinātāji, sabiedrība, esam tik akli un neredzam, cik ļoti dziļi mūsu vārdi ietriecas tajos mazajos cilvēkos, kas ir mūsu nākotne??? Mūsu acu priekšā tā aug un zeļ, tā iesūc informāciju, emocijas, visu!!! Mūsu acu priekšā aug mūsu sabiedrība, mūsu tauta, cilvēki, kas darīs darbus un strādās jomās, kas vēl nav pat izdomāti!

Pēc divdesmit gadiem iespējams mēs būsim stulbeņu lomā, kas nesapratīs, par ko mūsu bērni runās, mēs būsim tie cilvēki, kas alks klātbūtnes un mazliet mīlestības kā tagad mans tētis, kuram ir septiņdesmit gadi un brangs pulciņš bērnu, kas negrib celt telefonu, jo atceras katru frāzi, kas mocījusi naktsmiegā, kas bijusi tik dzīva, ka, izaugot lieli, aizvien to atceramies.

Tie mazie cilvēki, kas te spēlējas, skrien un triec bumbu, vienu dienu būs lieli cilvēki, kuri vadīs un darīs lielas lietas!

Cik jābūt akliem, lai to neredzētu, lai gribētu šos skaistos, nesamaitātos augus, nopostīt saknē?

Es neesmu nekāds paraugs, bet ir tikai pirmā skolas nedēļa, pirmās dienas katram bērnam jaunā vidē, jaunā klasē, ar jaunu vielu un pienākumiem, tas ir milzīgs darbs, ko viņi dara un mācīšanās prasa lielu enerģiju no mazā cilvēka! Ne visās skolās tiek piekopts smadzeņu atpūtas laiks ik pēc 30-45 minūtēm, kad viņiem būtu jādod spēles, kāda aktivitāte, daudzviet bērns to laiku, kad viņam būtu jāatpūtina smadzenes, skrien pa lielo skolu un meklē nākamo stundu.

ir tikai pirmā skolas nedēļa, pirmās dienas katram bērnam jaunā vidē, jaunā klasē, ar jaunu vielu un pienākumiem, tas ir milzīgs darbs, ko viņi dara un mācīšanās prasa lielu enerģiju no mazā cilvēka!

Tad viņi atnāk mājās un jā, te sagaidām mēs, pieaugušie, kam grūti atrast laiku mierīgai, konstruktīvai sarunai ar bērnu, par lietām, kur mēs gribētu redzēt labākus rezultātus, bet vienmēr ir laiks pamanīt, ka viņš savas bikses ne tā nolicis un, itkā garāmejot, pateikt ko tādu, kam viņš notic un sevi sāk redzēt ar tā lielā cilvēka, pārsvarā nogurušā, kaut kādu nepatiku iekšā nesošā, acīm.

Un rūgtā patiesība ir tā, ka bērns notic tam, ka viņš neko nevar, neprot, ir stulbs, ir kaut kāds greizs! Šī ticība, cik viņš nevērtīgs, sačakarē bērna uztveri par sevi un pasauli.

Protams, nav runa par to, ka jāaudzina sliņķi un veselīgai, mīlošai disciplīnai ir jābūt, bet tā nedrīkst pazemot bērnu un tā nedrīkst saulauzt viņu!

Mēs esam te, lai palīdzētu, lai mīlētu, lai motivētu mūsu nākamo paaudzi, lai mācītu cieņu, laipnību, gudrību! Un nē, draugs, ar to, ka Tu pats būsi sūdu pika, kas saka nepārdomātas frāzes gan saviem, gan citiem bērniem, bet gribēsi klausīgus bērnus riņķī, sabiedrībā, neies krastā! Bērni mācās no tā, ko viņi redz, esi tāds, kādu Tu gribi sabiedrību pēc pāris gadiem. Investē sevī. Un mūsu zemē! Mēles varā ir dzīvība un nāve! Domā līdz!

Lai labs nākamais mācību gads, kas izceļ personības, kas nesalauž bērnos bērnu un kas palīdz viņiem izaugt par veiksmīgiem cilvēkiem!

Paldies.