Esmu jau bieži dalījusies savā instagram kontā par mūsu ceļu Teo runas attīstībā, tomēr saņemot tik daudz vēstules tieši par šo tēmu, izlēmu to beidzot uzlikt uz papīra paplašināti. Ceļš nav bijis rozēm kaisīts, bet šobrīd varu jau teikt, ka pirmie augļi tiek plūkti un vai man dieniņ, cik tie gardi! Teo šobrīd ir četri gadi un viņš runā vienā laidā, par ko esam ļoti priecīgi! Tas KĀ runā ir cits jautājums, pie tā aizvien ļoti strādājam un rezultāti motivē nepadoties!

Bjusi un aizvien ir vajadzīga liela pacietība, mīlestība un sapratne, lai lietas virzītos uz priekšu! Un kā jau daudz kas mūsu dzīvē – pateicoties neatlaidīgam, konsekventam darbam, ko esam ieguldījuši un turpinam ieguldīt viņā un runas attīstībā, svinam mazās uzvaras, un nu jau var teikt, ka Teo runā daudz, tik jāstrādā pie pareizas izrunas.

To, ka Teo nerunā nebija grūti pamanīt, jo viņš to vienkārši nedarīja līdz diviem gadiem un pieciem mēnešiem, bija daži vārdi, ko lietoja – dedī, momy, vēl dažus viņa paša valodā, ko bijām jau sapratuši. Arī līdz diviem gadiem un septiņiem mēnešiem nerādīja ar roku uz priekšmetiem, viņš komunicēja kliedzot uz grīdas, sitot sev pa galvu un atkārtojot vienas un tās pašas mums nesaprotamās skaņas un frāzes.

Kādu laiku mums šķita, ka šāda attīstības apstāšanās ir izskaidrojama ar to, ka bija piedzimusi Zoja un viņš to ļoti pārdzīvoja, pats būdams vēl diezgan mazs (gads un deviņi). Viņš vienmēr bijis ļoti jūtīgs un emocionāls, parasta cilvēka nerviem liels izaicinājums. Un māsas piedzimšana viņam radīja tādu trauksmi, ka kliegšana nebeidzās ar aiziešanu gulēt, viņš cēlās naktīs, bļāva, bija satraucies.. vīrs bija pārvācies gulēt pie viņa gultas uz grīdas. Tas, ka Teo ir milzīgs stress bija nenoliedzami un nekad iepriekš nebiju saskārusies ar tik lielām sāpēm mazā cilvēkā, pirmo Zojas pusgadu viņš no manis un māsas apzināti izvairījās, kas man ļoti, ļoti sāpēja un pacietīgi gaidīju, kad viņš man atkal pieķersies, esot cik vien var neuzbāzīgi un klusi viņam tuvumā.

Tas laiks nebija viegls, Zoja galīgs bēbītis pa rokām, Teo jau gandrīz divgadnieks, bet nerunā, spēlēšanās un komunikācija kā gadu vecam bērniņam, jūtams, ka viņam pašam tik grūti ar sevi un ka nevar pateikt, ko vēlas, lai citi saprastu. Mums ar Robi sirds lūza un nezinājām, ko un kā darīt, bija sajūta, ka kaut kas nav labi, bet laikam nebijām to gatavi sev atzīt.

Vienu dienu, kad Teo jau bija divi gadi un astoņi mēneši, es sapratu, ka nu jā, var būt regress attīstībā, var novelt to uz emocionālo ļoti daudz, bet nu tas, ka viņš aizvien nerunā nav manas iedomas, to redz visa ģimene un, protams, es redzēju kā runā un darbojas viņa vienaudži, un lai gan nav prātīgi salīdzināt ar citiem bērniem, tomēr vienā brīdī bija intuitīvi skaidrs, ka mums te ir problēma un nepieciešams rīkoties tagad, jo iepriekš pediatrs teica, ka pagaidām nevajag satraukties, ir jau vēl mazs, viens sāk ātrāk, viens vēlāk, gan jau runās.

Mūsu ceļu sāku ar neirologa vizīti, kurš teica, ka problēma ir un jārok dziļāk, iespējams, esot kāds autisma paveids. Tajā brīdī vesela armija izgāja cauri mūsu galvām, vārdos nav aprakstāmas sajūtas, kas notiek vecāka galvā, izdzirdot tādas aizdomas. Tajā vakarā abi ar vīru sēdējām pie virtuves letes ar sarkanvīna pudeli līdz nakts vidum, liekot visiem burtiņiem i punktiņus virsū līdz atnāca miers, jo nekas jau nebija mainījies, bija pat kaut kā vieglāk, jo to, ka Teo savādāks jau bijām pamanījuši paši, tas nebija tāds šoks un nebija sajūta, ka kāds viņam te tagad pielipina klāt brošūru, nē, mēs visu uztvērām diez gan veselīgi, bija skaidrs, ka varētu būt jebkāda diognoze, bet galvenais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk noskaidrot, ko mēs kā vecāki, varam viņam palīdzēt! Pēc neirologa ieteikuma vajadzēja sākt ar pārbaudi, vai dzirde ir laba un uztaisīt EEG miegā.

Bērnu dzirdes centrā uztaisīja visas vajadzīgās pārbaudes un konstatēja, ka dzirde ir vairāk kā lieliska. Tad nu šo daļu likām mierā un sapratām, ka ir jāmeklē, kas lācītim galvā jeb kāda ir Teo smadzeņu darbība.

Tad nu lielas cerības likām uz EEG, jo tak gribējās salikt kopā to puzli un atbildes uz visiem mūsu miljons jautājumiem! Sapratām, ka bērnu slimnīcā ir pārāk garas rindas un gribam ātrāk zināt, ko darīt, tāpēc pierakstījāmies GKneiroklīnikā uz EEG miegā, kas bija maksas pakalpojums (75 eirīši, ja bērns aizmieg, bet 15, ja bērns neaizmieg un pārbaude neizdodas..)  Pirmā reize izvērtās drausmīga, Teo neaizmiga pat pēc viņu piešķirtajām miega zālēm, kas vēl kaut kā bija mums pašiem viņam jāiegrūž mutē, viņš pusi izspļāva, bija uzvilcies un satraucies kā traks meža zvērs, kurš grib izlauzties brīvībā nevis aizmigt super neomulīgā telpā ar visādiem gadžetiem, kas lūdzas, lai uz tiem skatās. Kad šis cirks ar mūsu visu nervu sabrukumu bija beidzies, samaksājām piecpadsmit eiro par nezin ko un pierakstījāmies uz nākamo brīvo laiku pēc mēneša, saprotot, ka mums pašiem jāsagatavo Teo nakamajā reizē, jo māsiņa, kas veic pārbaudi neizrādīja ne mazāko interesi, lai pārbaude notiktu. Skaidrs, ka bērns, kuram vajadzīga šāda pārbaude ir daudz jūtīgāks un aizmigšana svešā gultā ar nelaipnu tanti blakus ir sarežģītāka nekā izklausās! Pieliekot radošumu un izplānojot scenārijus kā un ko darīsim, mums izdevās šī pārbaude ar otro reizi! Otrajā reizē mēs devāmies uz klīniku krietni ātrāk, paņēmām miega zāles un devāmies ārā, staigājām ar ratiem vairāk kā stundu pa juglas meža takām līdz Teo iemiga un tad ar jūras mūziku jeb white noise pilnā skaļumā devāmies iekšā klīnikā, galvas daļa bija atbrīvota no ratu jumtiņa un varēja pielikt tos vadus un veikt pārbaudi. Tomēr čakars liels pret skopo informāciju, ko pēc tam pasaka viņu neirologs, mums bilde skaidrāka nekļuva necik, jo to, ka nerunā dēļ smadzeņu darbības traucējumiem, jau bijām sapratuši paši bez šīs pārbaudes, bet uz mūsu vēlmi zināt precīzāk, kas un kā strādā, kas nē, un ko darīt, atbildes neguvām. Tā nu izmetuši naudu vējā, aizgājām prom.

Labi, štrunts ar to. Rokam tālāk.

Nākamā vizīte pie klīniskā psihologa, kurš neuzņemas apstiprināt, bet paliek pie tā, ka varētu būt autiskā spektra vieglas iezīmes ar aizkavētu valodas attīstību, kas, protams, ietekmē komunikācijas spējas un tiek sastādīts darba plāns.

Teo ir divi gadi un 10 mēneši, sākam iet Autisma centrā uz komunikācijas nodarbībām, kur strādā ar to, lai Teo sāktu rādīt ar rokām uz priekšmetiem, mēģina tos saukt vārdā bez krišanas uz zemes. Pēc mēneša jau ir milzīgs progress, mēs esam apmācīti kā strādāt,  lai Teo būtu motivēts no sevis dabūt ārā skaņas, vārdus, par katru jaunu vārdu, uzslavas birst kā no pārpilnības raga un esam uzkačājuši ticību, ka viss būs labi, jo ir tik labs progress gan uzvedībā, gan runā, gan komunikācijā.

Kas interesanti, mums iesaka izmēģināt angļu valodu, jo tā neesot tik grūta kā latviešu, tākā esam atvērti cilvēki, ilgi nedomājot, izlēmām pavērot vai tiešām tas varētu darboties. Un nudien – Teo sāk runāt vārdiņus angliski, esam sajūsmā par jebkādu veidu kā varam saprast mūsu puisēnu! Pēc kāda laika pats sāk tulkot vārdiņus no angļu uz latviešu valodu. Uz trīs gadiem Teo pirmo reizi pasaka “es” un, ka viņš ir Teo, un mēs visi apraudamies, tā ir tāda uzvara! Man likās, ka uzlidošu mākoņos! Video ar šo mirkli var noskatīties manā instagram kontā (2018.gada 2.martā)

Kad valoda kaut cik parādījusies, protams, mums mājniekiem saprotama, citiem nē, sākām vest pie logopēda, vispār tagad, atskatoties atpakaļ, vestu jau krietni ātrāk, pat, ja vecāks negrib būt tas ķertais, kas nevar paciesties, kad bērns beidzot sāks runāt, bet bažas ir – neesmu dzirdējusi, ka logopēda nodarbības padarītu visu sliktāk, jebkurā gadījumā kaut ko jau palīdz un darbojoties ir iespēja saprast, vai parastais logopēds attiecīgajā gadījumā strādā vai vajag meklēt citu logopēdisko metodi. Pie logopēda ejot nav vajadzīgs pat zināt, kāpēc nerunā vai runā slikti, tāpēc to noteikti ieteiktu sākt pēc iespējas ātrāk, protams, ja bērns ir gatavs sadarbībai ar svešu cilvēku.

 

Tad vienā dienā, kā sauciens no debesīm, man uzraksta viena mamma, kas ir gājusi cauri savam atbilžu meklēšanas ceļam, viņas pieredze ir ļoti stiprinoša un vēlreiz apstiprina, ka padoties nav opcija – ir jāstrādā, lai būtu rezultāts! Viņa man iesaka Teo aizvest uz smadzeņu pētījumu centru, kur izmeklēšana tā pati eeg, bet nav bērns jāmidzina, par ko nebiju sajūsmā arī iepriekš un šajā vietā izmeklējumu veic ļoti detalizēti. Zaudēt mums nav ko, dodamies uz šo pārbaudi. Sīkāk var uzzināt www.neuro.lv

Pārbaude nav super vienkārša, jo bērnam jāļauj uzlikt uz galvas visus vadus, kas aizņem kādu pusstundu un tad vēl pusstundu jāsēž nekustīgi. Tomēr stresa līmenis šajā vietā ir krietni zemāks, bērns nav jāsatrauc ar zāļu grūšanu mutē, tik vien kā izklaidēt, lai sēdētu opā nekustīgi. Iesaku ņemt talkā palīgu, kurš izklaidē. Man bija līdzi mamma un arī multene, ko mamma turēja labu gabalu no mums, jo tuvumā to turēt nevarēja, bet tas nudien palīdzēja Teo pēc iespējas mierīgāk nosēdēt klēpī ar visiem vadiem uz galvas. Katrā ziņā, šī pārbaude ir vērta visus puliņus, jo pēc šiem mērījumiem man salikās kopā visi puzles gabaliņi un es beidzot sapratu sava bērna smadzeņu darbību, kur ir problēma, kas ir attīstījies ļoti labi, kas diemžēl nav, kas strādā lenāk kā vajadzētu, ko un kā var labot, kas pārslogo Teo smadzenes, kas dod impulsus kliegt, kas nomierina. Pateicoties plašajam un detalizētajam saturam, man tapa skaidras ļoti daudzas lietas, kas man deva daudz lielāku sapratni kā būt ar Teo un kā viņam palīdzēt progresēt nevis regresēt.

Šī klīnika sadarbojas ar homeopāti Dzintru Tinti, kas pēc tam, ja nepieciešams, atsevišķā konsultācijā ar vecākiem un bērnu ar pārbaudes rezultātiem uz rokas, rekomendē homeopātiju, piemēram, Teo uz pavisam vienkāršām un sadzīviskām lietām agrāk reaģēja krietni emocionālāk, bet, kad lietojām viņas izrakstīto, kļuva daudz, daudz labāk. Tagad martā ir tieši gads un mums vizīte uz atkārtotu pārbaudi pavisam drīz, ar to, kādi uzlabojumi notikuši Teo smadzenēs, labprāt padalīšos, bet jau uz aci redzu, ka tie ir lieli!

 

Teo 3 gadi un trīs mēneši – pārvacamies uz Kuldīgu. Tākā runā raiti, ne ļoti saprotami un pareizi, bet runā, paņemam speciālistu meklēšanas pauzi, kamēr iedzīvojamies un adoptējamies jaunajā vidē. Lietojam vitamīnus, kas ir ļoti svarīgi – magniju, zivju eļļu, homeopātiju, caur spēlēm apgūstam valodu, strādajam ar Teo kā esam apmācīti un viss iet uz priekšu. Kopš novembra vedu Pelčos uz montesori kabinetu, māla terapiju un logopēdijas nodarbībām un progress ir labāks nekā cerēts. Saprotams, ka lielāks kā strādājot mājās, jo mājās, protams, māsa arī visur piedalās un produktivitāte nevar būt nemaz tik liela kā viens pret vienu strādājot. Pelčos nodarbības notiek divas reizes nedēļā un Teo ar prieku uz tām dodas. Man ļoti patīk, ka visi speciālisti savā starpā vienojas par kopīgu plānu un visi ir uz viena viļņa pie kā strādāt caur dažādām pieejām un metodēm. Šis viss darbojas ar noteikumu, ka mājās tam arī tiek atvēlēts laiks, citreiz tās ir desmit minūtes dienā, citreiz pusstunda, katrā ziņā tieši šobrīd redzu,ka Teo pašam ļoti patīk mācīties un izrāda interese par procesu, tad nu tas jaizmanto, cik var!

 

Melotu, ja teiktu, ka šobrīd vairāk nav raizes par to, cik tālu vedīs runas attīstība, mana sirds vēlēšanās ir, lai, aizejot uz pirmo klasi, Teo varētu skaidri sazināties ar vienaudžiem. Tomēr apzinos, ka tā ir mana personīgā ambīcija, kuru neuzspiežu savam bērnam, dodu Teo visus resursus un laiku mācīties runāt ar prieku un ticu, ka viņam izdosies!

Ja tev ir bijusi pieredze, ceļš, kas iets vai ejams šajā sakarā, lūdzu, padalies! Tik daudz ir cilvēki, kuri šobrīd kož lūpā no neziņas, ko un kā darīt..  katra pieredze var būt noderīga un vērtīga!