tikai gribēju atgādināt, ja šodien vēl kāds nav pateicis!

Man liels klupšanas akmens dzīve ir bijis nosodīt un nesaprast citus. Vēl nesen šo nesmukumu nebiju atpazinusi kā savu, jo tas tik pēkšņi bija vienmēr izlīdis ārā itkā neko ļaunu negribot, tik redzot, manuprāt, notiekošu netaisnību. “Kā tā var darīt? Nu kā tā var mocīt bērnu? Drausmas, tam cilvēkam vajadzēja izlasīt kādu grāmatu pirms dzemdēja.” Jā, šie teikumi kā nodiluši bikšu ceļgali ir nākuši man līdz dzīvē. Tā ir mana atzīšanās. Un arī nožēla. Un tad vienu dienu es tos pamanīju, gribēju izberzt, gribēju, lai tos neredz, bet nav jau tik vienkārši. Apsēdos un prātoju šim cēloņus, jēgu un to, kā ar to tikt galā. Jo pat, ja citreiz redzu kādu ļoti tuvu stāvošu mammu, kas dara nepareizi, vai manas domas viņai palīdz? Vai tās iedrošina kaut ko mainīt? Vai tās nes mieru bērnam? Vai viņai paliek vieglāk, kad neuzaicināta izteikt savu viedokli, to metos darīt? Esmu ļoti jūtīga, bieži sev uzlieku uz pleciem citu stāstus, gribu visus izglābt, gribu, lai visi laimīgi. Bet vai es ar savu nesmuko tiesāšanu varu palīdzēt? Nekad. Tāpēc izgriezu tos ceļgalus ārā pēc jaunākās modes.

Galu galā, pat vislabākai mammai ir melnās dienas, pat vislabākā mamma var zaudēt savaldīšanos un balsi, un arī vislabākā mamma var izdarīt galīgi stulbas izvēles, jā, es jau nu toč tur esmu pabijusi, es zinu par ko runāju, īpaši, ja nav izgulēta nakts, bijusi nepietiekama atpūta, vai laiks sev kaut tualetē. Man tieši tāpat kā citām mammām ir labās un sliktās dienas. Dažas dienas paiet vienās cīņās dažādos slāņos un problēmu risināšanā, jo, kā jau bieži dzīvē notiek – viss sakrīt vienā laikā – Zojai sliktā princešu diena, kad negrib ne klēpī, ne spēlēties, ne zīmēt, ne staigāt, gribas visu, bet neko, Teo ir histērija jau desmitā, kad nogaidu, kamēr viņš ļauj sevi piespiest klāt, samīļot, nomierināt, bet ir tikai pusdienlaiks, tad ierodas mājās Olivers no skolas bēdīgā prātā, jo viņam kāds bērns pateicis, ka nespēlēsies kopā tādēļ, ka viņam pietrūkstot iztēles, un man visu vakaru ir jāskaidro, kas ir iztēle, ko tas nozīmē, to, ka viņam tā noteikti ir, lai gan man pašai gribas jau dziedāt: ” Aizved mani, es lūdzos un prasu..” Un daždien tā arī nesanāk to dienu izglābt un tā aiziet ar zaudējuma sajūtu entajā pakāpē.

Un tieši šādās dienās gribas visvairāk, lai kāds pasaka: ” Eu, vecā, neķer kreņķi, tu esi laba mamma, tev viss sanāk lieliski, rīt noteikti būs kaut par kapeiku labāk!”

Vai ir dienas, kad itkā viss ir labi, ir mierīgi, bet skatos spogulī un redzu riņķus, redzu sevi nogurušu un sevis paliek pat mazliet žēl, tad atskrien trīs roku pāri, katrs ar savām piecām vajadzībām un es zinu, es zinu, ka spēju tās piecpadsmit lietas uzreiz atrisināt, pielieku domās sev zvaigzni pie pieres, klusi sevi paslavēju, ka man viss tak izdodas.

Un es zinu, ka tev arī!

Mammu kults mūsdienās ir milzīga un visas zin kā darīt un būt labāk, tas skaidrs kā diena, bet varbūt jābeidz salīdzināt, bet vienkārši jāsāk iedrošināt vienai otru? Mums katrai ir savs unikālais stāsts, pieredze, ir forši, ka ar to varam dalīties un kaut vienu dzīvi iekustināt!

Tu esi lieliska mamma! Es ticu taviem riņķiem, krunkai pierē, tavam miega deficītam, tavam trauslumam un maigumam, tavai skaļajai balsij, ko neizdevās noturēt aiz zobiem, es ticu notirpušajām rokām, uz kurām aizmidzis mazs cilvēks, es ticu krikai mugurā no smagā vēdera un bērnu cilāšanas, es ticu tev, ka esi lieliska mamma!

Un nekautrējies, aizej pasaki to arī savai mammai, savai draudzenei, vai pilnīgam svešiniekam, visiem to vajag dzirdēt kā maizi.

Es arī šeit saku paldies savai vismīļākajai mammai pasaulē! Paldies! Tu esi lieliska! Un es tevi mīlu, mammu! Paldies, ka izaudzināji mani par cilvēku, zinu, ka lielu ieguldījuma tajā deva Dailes teātra maizes zupa ar putukrējumu, ko vienmēr nopirki teātra izrādes starpbrīdī.. Un neteici, ka zeķubiksēm nauda vairs nesanāks. Paldies, ka mīlēji un mīli mūs, un paldies par katru tavu sirmo matu, tu izskaties lieliski!